Krauķis Krā noklausās bērna domas

Vladas Braziūnas

No lietuviešu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs

Krauķis Krā noklausās bērna domas

Kā gan prātā ienāk tādas domas zaļas, – bērniņš tikai domā, bet es dzirdu skaļi: „Kāja mana – es, puncītis mans – es, kaks mans – es, zodiņš mans – es, pirkstiņš degunā... – tas es! Mana kāja manu punci, puncītis mans – kaklu, kakls mans – zodu, zodiņš deguntiņu, deguns pirkstu manu – pāri zemei nes! Pelēns aliņā – ne es, ziediņš dārziņā – ne es, lācis gultiņā – ne es... Bet, ja sapnis viņus nes, pelēns pagalvī – tas es, ziediņš pagalvī – tas es, lācis pagalvī – vai es?...“

Krauķis Krā
Vlads Brazjuns (1952) ir ne vien ievērojams, ražīgs un atzīts lietuviešu dzejnieks, bet arī latviešu literatūras tulkotājs un atdzejotājs, uzticams latviešu dzejas draugs. Kā profesionālim viņam noteikti labi saprotams, kādas grūtības rodas, ja putnu, viņa dzejoļu varoni, lietuviski sauc kuosa, [lpp. 147 / 148] bet latviski – krietni garākā vārdā: kovārnis. Tā nu Jānis Elsbergs savu atdzejojumu dēvē par pabrīvu, bet Vlada Brazjūna kovārnis Latvijā ir pārtapis par krauķi. Toties dzejoļu lidojums ir nosargāts.

Garā pupa: Dzejas gadagrāmata bērniem 2016 / Sastādītāja un redaktore Inese Zandere. – Rīga: Ascendun, 2016. – Lpp. 148. – (Lpp. 147–148 apie aut. ir kn.: Krauķis Krā).

Vladas Braziūnas

Kuosa Kro nuklauso vaiko mintis

Kas man sugalvojo tokią paiką galvą, – vaikas tik galvoja, o girdžiu, kaip kalba: „Mano koja – aš, mano pilvas – aš, mano kaklas – aš, mano smakras – aš mano nosis – aš, nosy pirštas – aš! Mano koja mano pilvą, mano pilvas mano kaklą, mano kaklas mano smakrą, mano smakras mano nosį, mano nosis mano pirštą – per pasaulį neš! Pelė urvelyje – ne aš, gėlė darželyje – ne aš, lėlė lovelėje – ne aš... Bet, jeigu sapnas jas atneš, pelė galvelėje – jau aš, gėlė galvelėje – jau aš, lėlė galvelėj – irgi aš?..“

Braziūnas, Vladas. Kuosos Kro gyvenimas ir atvirkščiai / Knygos dailininkė Sigutė Chlebinskaitė. – Vilnius: Versus aureus, 2011. – P. 14.