poezija - latviski

VLADAS BRAZIŪNAS (Vlads Brazjūns) dzimis 1952. g. Pasvalē (uzskata sevi par sēļu vai zemgaļu pēcteci), mācījies Viļņas universitātē žurnālistiku un leišu valodu un literatūru. Strādājis periodisko izdevumu redakcijās, aktīvi rakstījis par kultūrvēstures, ekoloģijas u. c. problēmām. Piecpadsmit gadus Vlads nostrādājis Literatūra ir menas redakcijā, strādājis krievu valodā iznākošajā žurnālā Vilņus, kas ir latviešu Daugavas līdzinieks. Izdevis deviņas dzejoļu grāmatas: 1983. g. Lien zibens (Slenka žaibas), 1986. g. Zirnekļa stabs (Voro stulpas), 1988. g. Klijāni urbj debesis (Suopiai gręžia dangų), 1989. g. Apvārdot melnu straumi (Užkalbėti juodą sraują)… Desmitais dzejoļu krājums Būtasis nebaigtinis / Imparfait (Bezgalīgā pagātne / Imparfait) 2003. g. iznācis lietuviešu un franču valodās (atdz. Genovaitė Dručkutė). V.Brazjūna dzejai raksturīgs plašs valodas slāņu – ieskaitot apvidvārdus – izmantojums, semantisks polifonisms, vēsturisku un ģeogrāfisku reāliju iekausējums asociatīvā izteiksmē. 2003. g. V.Brazjūns apbalvots ar Jātvingu prēmiju (1993. g. viņu saņemis arī Knuts Skujenieks).

Nozīmīgu vietu viņa darbos ieņem baltu tautu vienotības stiprināšanas ideja. Tulkojis latviešu autoru darbus. Vlada atdzejoti latviešu dzejnieki Eduards Aivars, Amanda Aizpuriete, Ingmāra Balode, Uldis Bērziņš, Pēters Brūveris, Māris Čaklais, Guntars Godiņš, Marts Pujāts, Anna Rancāne, Jānis Rokpelnis, Knuts Skujenieks, Inese Zandere, Egīls Zirnis u. c. Atdzejojis baltkrievu, franču, horvātu, krievu, poļu, serbu, ukraiņu autorus. Pārtulkojis leišu valodā Ojāra Medņa atmiņas Trīs burtnīcas, kuru pilns teksts 1989. g. nodrukāts grāmatā Mūžīgā sasaluma zemē (Amžino įšalo žemėje). 1997. g. Viļņā iznāca Ulža Bērziņa dzejas izlase Kukaiņu soļi = Vabzdžių žingsniai (atdz. Vlads Brazjūns, Sigits Geda, Kęstutis Nastopka). Pašreiz V.Brazjūns sastāda un atdzejo Knuta Skujenieka dzejoļu izlasi.

Vladas Braziūnas


No lietuviešu valodas atdzejojis Pēters Brūveris

baltu valodas

baltu locījumi baltloči pār valodas asfaltu liecas zem asfalta saknes tiecas līdz uzzaļo valodas rasmē šņākdami izsprāgst līdzskaņi krēslā mēnesnīcā un dienā lai varētu viņus lai izzagtu caur sagrautu latvju sienu ar sēļu sielejiem taranē kāpjošais akuzatīvs līdz grīvas rīklei cērt lielupi bet dvēseles tālāk plīv gan lauztiem, gan īsiem akcentiem piebirst priedaiņu dziedamie panti caur valodas asfaltu, granti melnas baltu laiviņas iŗas

Atdzejots: Kalēji, 2008.VI16



Vladas Braziūnas

baltų kalbos


baltų linksniai baltalinksniai ant kalbos asfalto linksta po asfaltu šaknys tvinksi žalumos kalba pritvinksta sprogsta priebalsiai ir švokščia prieblandoj ir mėnesienoj kad galėčia, juos išvogčia išsprogdinčia latvių sieną sėlių sieliais taranuočia tvirtagalis galininkas kirsčia lielupę lig žiočių bet didžiosios linkin sminga ir laužtinės, ir trumpinės byra priedainės, pušynės per kalbos asfaltą, žvyrą juodos baltų valtys irias Priedaine (lat.) – pušynas, pušynė.

Fabijoniškės, 1998.III.31–VI.10

Braziūnas Vladas. Užkalinėti. - Vilnius: Vaga, 1998. – P. 27.

Marts Pujāts


* * *


silti mikls dvielis ap taviem sāniem kā es kā vienmēr es tikai caur redelēm redzu kā tu atspiedies pret estrādes redelēm tad atkusnis un visam atkūstot atkūst estrādes un aizpeld tu aizpeldi uz estrādes gabala un aizrautīgi stāvi jo tu esi no dziesmas bet es cimdiņa sunīts redelēs ieķēries tad tu sabīsties un uzkāp kokā un sabīsties un vairs netiec lejā kā kaķis netiek lejā no koka bez zariem kā kaķis netiek lejā no koka ar diviem galiem un tu lec dvielī

Inese Zandere


Viļņas vilciens


izvesta nakts ceļa aklajā līkumā es turu aizdomās savu dzīvi ka tā vēlas aizbēgt no manis atstājot vienu vietā no kuras neredz pagātni nākotni vientulības lielisko jēgu tikai kurlmēmu leišu meiteni aizmigušu uz kupejas plaukta un tumsu un es raudu aiz bailēm klusi it kā varētu iztraucēt kurlmēmās miegu vienkārši raudu ar asarām kuras iztek no acīm un slauku acis ar rokām kurām iztek caur pirkstiem asaru pulksteņa sīkie vienādie mirkļi un vienādi vienaldzīgi iesūcas ceļa tumsā it kā to nebūtu bijis raudot aizmirstu to ka raudu braucot aizmirstu to ka braucu dzīvojot aizmirstu to ka dzīvoju aizmirstot aizmirstu aizmirst līdz ieraugu tevi aiz līkuma tik tuvu skumju un apmulsušu it kā tu būtu atgriezies pacelt ko pazaudētu un tas būtu pie manis es pūlos atcerēties bet atceros tikai Viļņu un jūtu cik smagi vilkt tavu dvēseli zvaigžņu greizajos līķratos pa līdzeno debesu ceļu daudz vieglāk man būtu vilkt tavu grēcīgo miesu visu mūžu pa zemes dangām un bezspēkā palikt kādā bezvārda vietā kur nekad nepietur Viļņas vilciens vai palikt vilcienā vienmēr vienmēr ceļā starp vakaru rītu starp vārdiem ko tu vēl raksti lai es tos vairs nerakstītu bet viss nav pat otrādi nekā domāts viss ir citādi saplēsti citāti sapinas papīra driskas pelēkā pirmsausmas vējā un svarīgāk tagad šķiet ko mēs negribējām ne tas ko nepaspējām atlaižas rokas un acis ļauj logam zibēt nakts garām vilciena duna salūst pret pārmijām stabiem un stieplēm sliedes jau klaudzinot zaro pilsētas priekšnojautā ko vairs no saullēkta šķir vienīgi kūpoša migla pēdējā lūgsna kam nav vārda spēka un mērķa tikai izklīstošs cerības blīvums mežmalā gandrīz tai vietā kur sākas īstenība: – varbūt Viļņas vairs nav varbūt naktī tā pacēlusies augstajās augusta debesīs Viļņa mana nepanesamā nasta kuru tu pacēli viegli kā baltu akmentiņu uz tumsas ceļa bet vilciens atduras Viļņā sāpes sarkana saule un kurlmēmas leišu meitenes miegaino acu dziļumā mana dzīve no kuras man vēlreiz nav izdevies aizbēgt

1995. gada 30.–31. jūlijs



Juris Kronbergs


Vertė / Translated by / Traduit par Vladas Braziūnas

Miłosz


Akyse atsispindi Lietuvos ežerai, Lenkijos gatvės, kuriomis žingsniuoja viltys ir tyla, pereisianti į dainą Ir kai kas vaikiška – lyg kad jis taisytųsi sviesti savo pirmąjį plokščią akmenį, savo poeziją, per būties giliausius vandenis Pažvelk arčiau: toji Nobelio premija yra ietis, trisdešimties metų ilgumo atsivėdėjimas nuo Kalifornijos abejingos saulės ligi Gdansko fabrikų vartų

1980

Šiaurės Atėnai. – 2005. – Vasario 19. – P. 2.


Juris Kronbergs

Milošs


Acīs atspīd Lietuvas ezeri, Polijas ielas pa kurām soļo cerības un klusums, kas pārtapis dziesmā Un kaut kas puicisks – it kā viņš taisītos laist savu pirmo plakano akmeni, savu dzeju pār esamības visdziļākajiem ūdeņiem Paskaties tuvāk: tā Nobela prēmija ir šķēps trīsdesmit gadu ilgs atvēziens No Kalifornijas vienaldzīgās saules līdz Gdaņskas fabriku vārtiem

1980


Pēters Brūveris


Vertė / Translated by / Traduit par Vladas Braziūnas

* * *


tuščiam kambary prie tuščio stalo susėsti ir daugiau nieko. už lango vėjas lanksto baltas akacijas bet negirdom be skubos be raudos tada nebyliai ima lynoti lietus nebyliai ir sulėtintai čia tylu ir ūku dvi rankos ant tuščio stalo dvi akys prikaltos prie lango kryžiaus ir viena širdis pralaimėjusi

Literatūra ir menas. – 2000. – Lapkričio 17. – P. 4.

Pēters Brūveris

* * *


tukšā istabā pie tukša galda apsēsties un vairāk neko. logā vējš loka baltas akācijas bet nedzirdami bez vaida bez šņuksta tad mēmi sāk līņāt lietus mēmi un palēnināti te ir kluss un krēslains divi rokas uz tukša galda divi acis piekaltas loga krustam un viena sirds kura ir zaudējusi

Pēters Brūveris


* * *


tukšā istabā pie tukša galda apsēsties un vairāk neko. logā vējš loka baltas akācijas bet nedzirdami bez vaida bez šņuksta tad mēmi sāk līņāt lietus mēmi un palēnināti te ir kluss un krēslains divi rokas uz tukša galda divi acis piekaltas loga krustam un viena sirds kura ir zaudējusi

Juris Kronbergs


Milošs


Acīs atspīd Lietuvas ezeri, Polijas ielas pa kurām soļo cerības un klusums, kas pārtapis dziesmā Un kaut kas puicisks – it kā viņš taisītos laist savu pirmo plakano akmeni, savu dzeju pār esamības visdziļākajiem ūdeņiem Paskaties tuvāk: tā Nobela prēmija ir šķēps trīsdesmit gadu ilgs atvēziens No Kalifornijas vienaldzīgās saules līdz Gdaņskas fabriku vārtiem

1980



Knuts Skujenieks


Vārds ir vārds

es neesmu uzveicams es neesmu iznīdējams visklajākā laukā nomīdītā pielamātā in piespļautā neskatieties uz maniem kauliem kas arvien gausāk staigā zem ādas nu bet ja gribat skatieties varbūt ka tas ir pamācoši bet klausieties manos vārdos klausieties ieklausieties noklausieties pārklausieties bet klausieties jo mani vārdi ir mani darbi un citu darbu man nav un nebūs un nav tādas dzīves cīņas kurā es būtu zaudētājos jo man nav ne durkļa ne kara viltības tikai vārds kuru es nolieku vidū visklajākajā vietā un tas duod sakni pēc gada vai divsimts kāds tam svars? vai tūlīt uz vietas vai pēc septiņiem mēriņiem sviedru kāds tam svars? mani kauli ir graša vērti jo pie manis ir vārdi un tie nav ne jāņa ne pētera ne knuta skujenieka vārdi tie vārdi ir Cilvēks ja gribat skatieties balstiet kaulus pie elkoņiem vai aizmetiet kāju priekšā bet vārds ir vārds un pat aizmirsts viņš atstāj meža atbalsi ūdens viļņošanu un ļaužu nesaderību ar dzīvi un sevi un pat visrupjākais vārds visrūgtākais vārds ir Cilvēks ne man tuo zināt ne jums no kurienes vārdi nāk un kur tie aiziet un mūsu nezināšana tura mūs dzīvus pat nāvei parādā esamus tādēļ klausieties līdzklausieties audzējiet savu sakni un jūs neuzvarēs

1968

Skujenieks, Knuts. Raksti: dzeja 1963–1969. – Rīga: Nordik, 2002. – Lpp. 224–225.


Syndicate content