Zitai Keļmickaitei
1
Lauku zvirbuļi noknābā galdus
kafejnīcā Pie Kārļa,
augšup aizvien mazākas šaujamlūkas,
uz nojumēm sabozies kovārņu brūtgāns
un padrūms baložu bariņš.
Gaŗām paiet jauneklis ar jostu:
sarkans – balts – sarkans.
Nostāk kāds cits, pietempies alus,
liepu pavēnī apūdeņo lielgabalus.
2
Zviedru vārtu stūros
lielgabali stabulē zemup,
un no tās stabulēšanas debesīs
salapo raibs austraskoks,
pilns reibinošu staru,
sadziedātu, sadancotu,
ar mūsu dūdu maisiem,
ar mūsu kanklēm un koklēm
pieskandinātu, saspēlētu,
saķeroties rokās, griezties
un virpuļot iekustinātu,
zibeņu pilni mums koku vainagi,
pilni augļu kā austošu sauļu
līdz malām sadziedātajā Rīgā.
3
Doma laukums
piesmaržots laukiem un mežiem,
Zitas zvanenīca skan
visiem deviņiem zvaniem.
Ai, skaņā, Baltu
saskaņu katedrāle!