pie šī galda Ādams Mickēvičs dzeŗ kafiju, kaljanu pīpē, laiž dūmus
caur ūdeni, vannā viss iesārtens, sēd tajā Henriks Radausks gluži kā
sārtrožu krūmā
baltu krievs, vākdams zelta un dzīva sudraba rūsu, rūsa liecinās pret
jums un rīs jūsu miesas
pēc pērkona uguns, kopteksts puto kā smaržīgs ķiršziedu šampūns
no tiesas
ar vārdiem, kas saistīti tautā un valstī, zāļu uzlējums, lietājums atkal
runā
uz mums ielaistie jautājumi, mazgāsim, skalosim, dziedāsim, balstot
ar elkoņiem galdu, pirmās putas no glāzēm, pērkona graudieni dunēs
caur akmeņiem, dziļdzīļu dunavu putas, piles no vaŗa zvana, no van-
nas atšķēlusies mala, viļus neviļus
Pērkona taucītā zemīte kā laikūdenī ar ķimikālijām ietekmējamas foto-
grafijas, saka Alfonss Nīka-Niļūns