Atlūžņi, no kā mēs jautīsimies, kad mūsu vārdus kāds minēs,
mēģinot sabīdīt lauskas mums pašiem nesamanāmā rakstā,
blāzmas, mirāžu varavīksnes – viss pašaizsardzība,
necelsim smiltājā māju, nedz arī kalnos,
tas nebeidzamais skrējiens – stāvēšana uz vietas, tik smiltis,
zem kājām skriedamas, tik zvirgzdos sabirzdamas
kalnu grēdas, puķu dobes tur
neuzraksi, vagas neizarsi – ālavi ieži,
pat dziesmu zeltainā velve vairs tikai vīzija,
paskaties, cik nomelnējusi pelnos,
no asarām uzmirgo zaļums, vairogu
diez vai no mūsu atlūzām saliks.