Melnā logā uz tavu pusi
cauri pījijām dzeltens lampas abažūrs
arvienu vēl cero un vevīst, bet nenotiek
vairāk nekas – tik vien, cik noticis,
mēness zīmē ar bālganām ēnām
no Verķiem, no Zaļajiem ezeriem līdz pat
mūsu kāpnēm, līdz rītam nostāvētām, mēs –
dienu apmātie, un nav tevis ilgotā naktī. Vien naktis tevī
kā gadu nogulsnes, vientulības muklāju nosēdas logā,
ezerā mēness izgulējumi asiņodami,
ceļi jau šķērsām pārrakti, pa bezmērķa apvedceļiem
arvienu dzeltenas stundas nez kur vēl lido un nositas.