mirusī māte atgriežas pie sava bāreņa
redz, kā slamstinās lietus nerodot vietu, kā šļācas pa nogāzi lejup
kā Kairēnu ciema mežsargs, pagājušā gadsimtā gleznots
brien pa mūžīgām debesīm, kur mēness joprojām redz
uzplaukušas žīdietes portreju un aiz blāvā lietus šķidrauta
jaunas zemnieces sejiņu starp Pūpolsvētdienas verbām
viņas skumst noburtas, svētību saņēmušas -- vai gan laime novērsusies arī no viņām? --
Baltupju egle, māsa un sieva, tak nomirusi jau trešajā naktī
pēc atdzimšanas sapņo vienus un tos pašus dzeltenos murgus
celmu saulītes smilkst zem sodrējainā sniega
Dievs, nenospied ar savu klinti, lai zem krustu saulītēm varu pamosties
ar lāsošiem egļu sveķiem, vai gan, tu prasi, visu ceļu vien lijis un lijis?
nevienu, sērdienīt, netiesā un ne pret vienu zobenu netrin
paliek vien sarkana rugāja patiesība pēc pļaujas, vien zobu un pietūkušu
lūpu kaktiņu sākotne, lija tie lieti un līs, nevari, dēls, viņus nemīlēt
manu portretu pazīs, suns no paletes izlaizīs