Pasaules malā

Knuts Skujenieks

Il n'y a plus rien de moi Et ceux qui craignent les brûlures… Guillaume Apollinaire
Man nav nekā kopīga Ar tiem, kas baidās no apdegumiem
Šī pēdējā barikāde, uguns līnija, sarkanā svītra, Pāri tai Mēs vairs nesadosimies rokās. Ne draugi, ne parlamentārieši, pat ne pudelesbrāļi.
Pēdējā diena, pēdējais teikums, pēdējā šanse. Uz robežas sadegs vārds mēs. Cauri ugunij netiks vārds jūs. Paliks vienīgi viņi.
Šovakar pasēdēsim uz mūsu saprāta čemodāniem, Uz mūsu goda jūtu mugursomām Un saskaitīsim mūsu mūža sīknaudu Turp – vai atpakaļceļam.
Pasēdēsim līdz rītam.

1967

Skujenieks, Knuts. Sēkla sniegā. – Rīga: Liesma, 1990. – Lpp. 85;
Skujenieks, Knuts. Līdz kailai rokai: dzejas izlase. – Rīga: Zvaigzne, 1995. – Lpp. 56. – (Skolas bibliotēka);
Skujenieks, Knuts. Raksti: dzeja 1963–1969. – Rīga: Nordik, 2002. – Lpp. 303.

Knuts Skujenieks

Pasaulio krašte

Il n'y a plus rien de moi Et ceux qui craignent les brûlures… Guillaume Apollinaire
Nieko bendra neturiu Su tais, kurie bijo nudegti...
Ši jau paskutinė barikada, ugnies linija, raudonas brėžis, Per jį Mes nebepasiduosim rankų. Ne draugai, ne parlamentarai, net ne sugėrovai.
Paskutinioji diena, paskutinis sakinys, paskutinis šansas. Už ribos sudegs žodis mes. Pro ugnį neprasimuš žodis jūs. Liks tik vienintelis jie.
Šįvakar pasėdėsim ant savo išminties lagaminų, Ant savo garbės jausmo kuprinių Ir suskaičiuosim smulkiuosius savo gyvenimo pinigėlius Ten link – ar sugrįžimui.
Pasėdėsim lig ryto.

Kultūros barai. – 2006. – Nr. 12. – P. 45–46;
Braziūnas, Vladas. Priedainė: eilėraščiai ir latvių poezijos vertimai. – Vilnius: Apostrofa, 2008. – P. 18.