Varbūt, ka Tevi es vēl pat varētu ieraudzīt,
Ja paskrietu lejup kādus soļus pa bezvārda ieliņu,
Kura aizvijas tālu, līdz pat tirgus laukumam,
Kur rosās naudas mijēji un baložu pārdevēji,
Sievas tur nāks man pretī ar pilniem spaiņiem,
Smaržodamas pēc mājām,
Viņu skatieni asie sadurstīs mani kā akmeņi,
Baidos.
Toreiz tu pienāci klāt man, gulēju smiltīs,
Izdedzinātās un tukšās, vienīgi asaras
Izgrauza celiņu putekļos, tuvāk pie akas, vienīgās ciemata akas,
No kuras ūdeni pasmelt man bija aizliegts, svešajai, grēcīgajai,
Laulības pārkāpējai, vīriešu mijējai, skatienu pārdevējai.
Tavas acis bij lielākas vēl par avotiem, vēl par zvaigznēm,
Kad tu pienāci klāt un teici – nebaidies, dod man dzert,
Kad tu dzersi šo ūdeni, gribēsi vēl un vēl,
Došu tev valgmi, no kuras neslāps nemūžam.
Neuzdrīkstējos pastiept roku, tavi vārdi
Šalca pār mani gluži kā ūdenskritums,
Skalojās pāri pleciem, drēbes pielipa krūtīm,
Stāvēju tavā priekšā aizmirsusi par kaunu.
Varbūt, ka tevi vēl varēju ieraudzīt,
Taču jau uzziedējis ērkšķu krūms blakus akai,
Sievietes nāk ar pilniem nēšiem lejup pa bezvārda ieliņu,
Skatās uz mani izbrīnītas, sačukstas, tenko,
Rīts nogalina visu, ko vakars dzemdē.
Tavas sandales saite putekļos aizlocījusies,
Gluži kā čūska.