No skaļruņiem skaļi runā pagātne
Kāda pagātne? Un – runā ko?
Nē. Vēlreiz:
no skaļruņiem dziesmas
kas manas atmiņas sastāvdaļa
Tātad nekāda tur pagātne,
bet daļa no manas veģetatīvās plūsmas
kas manī darbojas vienmēr
bez manas apzinātas klātbūtnes
Cik nepoētiski!
Nu labi:
Kad naktī speru soli pa mūsu priekšpilsētas asfaltu
tas izšķīst sadrumstalojas
un drumstalas paceļas un mēnessgaismā
mirgo kā tās balsis, kuras vairs nav
bet manī mūžam dzīvos
klātesošā nebūtībā, sacīdamas:
sanāciet, visi jūs klauni, klausāties
jūsu pašu mudinājumu –
tev tā jāslēpj, tava mīlestība
Jāslēpj
dzejas rindās tev tā jāslēpj
tikai tad to atklāsi
tikai tad tā pastāvēs
nemainīga
Cik pseidopoētiski!
Nu labi, īsi, bet kodolīgi:
Pagātņoju, tādēļ esmu