nodila važas un drātis
rūsainas, pinušās, tinušās
vienīgi tavējā āda paliek, dvēsele
biklās un brīvās drānās
nekā vairāk, vien Dievs
ar aci nesaredzams
puteklis uz bildes, ievas
pie loga ziedu čemuros
izstaipījušās miegā
smaida, neko slepenu
nenes pa balto, ne jau sniegu
aiz tava sapņa
Fabijoniškės–Ventspils (Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, 6. celle), 2011.II.25–III.3