Eduards Aivars
Es pagāju
Sacēlās stipra mūzika, sākās tāda kā prāta vētra
Kērās nerviem pie saknēm un drebināja sirdi
Turēju domu, ka Dievs nav rezerves spēlētājs
Jau tā slidenā nogāze vairs neturēja
Jā, laiks ir aka, un es gāžos
baisma izklīda, ar sajūsmu atkal ieraudzīju sevi
Sāku rakstīt tūlīt pēc Kītsa nāves
Kādi milzīgi saules lēkti
1821