Pirmo reizi rakstu ar tādām bailēm, lai neapstātos,
lai nebeigtos dzīve, lai neiestātos vēsture, tas
viegli pastāstāmais, patīkami pārdzejojamais, saldvārdīgais,
jau simtreiz notikušais, jau šosekund – notikušais
istabā, kur baisi zeļ puķes, nepiesātināmībā,
kas neatlaižas un turpinās pati no sevis, Svēti Raksti,
pirmrindnieces nenogurstošā glītrakstā rakstīti, un nevainīgas
kafijas kantātes pēc grēksūdzēm un grēku nožēlām,
kad stari ieurbjas un apgaismo būtību
pirmoreiz, ikreiz – pirmoreiz
vajadzēs noriskēt piezvanīt, bet, ja nu atsauksies mamma,
visā Pasvalē dažas nenorautas klausules, pukst
Dieva veserītis, naglodams dzejoļu kubus,
esmu nomodā, tikko iemigšu, tūlīt nomainīs
pret āmuru, ar ko aizdauzīt finiera kastes
novalkātu skrandu sūtījumiem,
vislaik kaut kas mūs atplēš, nu, protams,
neredzēt, nedzirdēt, raudu kā teļš un lamājos, un
nekā neizmainīt, dienas kārtība – kā jau pusaudža gados –
celties un mazgāties, un nemācās vēsturi dēls.