gulēja svaigi uzartos laukos, līdzās miega un tumsas
ieskautam ceļam, izgāja līdzenumā
kā sapnī, miklām purslām
atgūstot sakņu dzīvību
vārda ceļš pār lūpām, taipus, straujas balsis
ar ziemeļaustrumu vēju kliedza visās valodās
dūņainā tumsā
vētras sagrābta kuģa brakšķi, visredzoša vārda
dziļi dzelmīgais augājs
klusums trīcina viņa būtnes visslēptākās šķiedras, acis
izpeldinātas jūŗās un miglas vālu plašumos
kur dzimtin dzimst zibeņi, vai arī rudens lapu
nāves čaukstoņa ugunī
kaļķakmens mājoklis, miljoniem molusku, divas māsas
sēd uz pūralādes, uz pamatiem vai uz kāpnēm
un pamatus pāraug liepas