Mans vectēvs nāca no Armēnijas,
manam vectēvam tur bija
noskatīts kalns, iestādīts koks
un sameklēta zvaigzne
zirgam un mākonim uz pieres.
Viņam uz deguna varēja apsēsties
Septiņas mušas un viens ods,
bet, ja labi saspiestos, – nogurušu
dzērvju kāsi notupinātu.
Mans vectēvs nāca no Armēnijas,
es nezinu, vai kājām, es nezinu, vai braukšus.
Tāds bija vējš. Kāds brīnumputns nesa spalvu
un rādīja ceļu.
Laiki bija sapinušies vienā čupā,
un kamols ripoja pāri zemēm.
Tāds bija vējš. Tas nebija rietenis, ne austrenis,
Tas pūta no visām pusēm un meklēja pēc manis.
Mans vectēvs nāca no Armēnijas.
Krustojumi meta krustus un klanījās:
viņš mācēja izvēlēties, viņš pazina ceļu.
Jo ceļš ir izvēle. Un ceļš izvēlējās mani.
Mans vectēvs nāca no Armēnijas.
Kad biju puika, sēdēju viņam uz deguna
Un nesapratu, kāpēc dzērves lido mums garām?