Anna Rancāne
* * *
Ak, vēlēties lietu, lai kaltusī zeme atvilgst,
Zāles stiebri lai vijas kā trakas un kaislīgas rokas,
Apkampienā spējā,
It kā pēdējā, it kā pirms nāves,
Ilgoties lietus, lai iesūcas sausajās lūpās,
Apkaltušās un cietās,
Kā atmata neuzarta.
Ai, iekārot lietu, kā dzīvību siltu un maigu,
Līdz saknēm izbālušām, kā pirkstiem, kas asi, bez glāstiem,
Iekārot lietu, kas nepieder, lietu, kas nepienākas…
Aizsmacis kliedziens saļimst
kā putns
pret cieto bauslību galdu.
2003