Amanda Aizpuriete



* * *

Ar rožu smaržu saindējies laiks – un apstājies. Mazdrusciņ viņa žēl, varbūt viņš gribēja vēl ilgi steigties. Bet ko lai iesāku, ja pēkšņi vienā stundā nāk desmit rēgi rozes dāvināt? Viens saka: atceries, un otrs nočukst: piedod, un trešais smej: ja būtu zinājuši … Viss kopā: balta rožu ziema un dzeltens rožu rudens bezdibenis, un sarkans rožu kaujas lauks, kur visi krituši. Pat laiks … Jau pēdējais no maniem rēgiem nāk ar melnu rožu klēpi. Tumšākā no smaržām kā atmiņas par visu nebijušu ņem elpu ciet. Es tagad guļu rozēs kā nāves naktī. Nāves naktī kā rozēs …