Amanda Aizpuriete
* * *
Ar rožu smaržu saindējies laiks –
un apstājies. Mazdrusciņ viņa žēl,
varbūt viņš gribēja vēl ilgi steigties.
Bet ko lai iesāku, ja pēkšņi vienā stundā
nāk desmit rēgi rozes dāvināt?
Viens saka: atceries, un otrs nočukst: piedod,
un trešais smej: ja būtu zinājuši …
Viss kopā: balta rožu ziema
un dzeltens rožu rudens bezdibenis,
un sarkans rožu kaujas lauks,
kur visi krituši. Pat laiks …
Jau pēdējais no maniem rēgiem nāk
ar melnu rožu klēpi. Tumšākā no smaržām
kā atmiņas par visu nebijušu
ņem elpu ciet. Es tagad guļu rozēs
kā nāves naktī. Nāves naktī
kā rozēs …