kad cilvēki lasīs šos pinumus rūgtos
šos vārdus nesauktos neizlūgtos
un domās par to kas tādus ir devis
kā tur būs vairāk? manis vai tevis?
kad cilvēki domās par vientuļu garu
kas spēj pat no bezspēka izskaldīt staru
ja sacīs labi vēl pasaule staro
vai viņi zinās kas staru baro?
es pats to nezinu mīļā mana
tu tālā un dobjā kā zvanīšana
es nizinu to bet es tevi jūtu
un atkal rindu uz papīra sūtu
tu drebi kā gaiss no putna vēdām
pār manām cerībām manām bēdām
mēs varam šķirties kā padebeši
bet nevaram atmosties auksti un sveši
priekš citiem aizliegt viens otru varam
bet pašiem sev mums nepaiet garām
mēs varam rūgties ka dzīve vīla
bet mūs tura važās ne tikai mila
no kopīga krama mums uguns viena
no kopīga dvēseles pavediena
ja nogursi zini ka cilvēki lasīs
un atkal un atkal pēc stara prasīs
un ciešā jumī mēs esam radi
es tevi dziedu tu mani vadi
un katrā burtā ir tava dvaša
un tikai puse no manis paša