Juris Kronbergs
Milošs
Acīs atspīd
Lietuvas ezeri, Polijas ielas
pa kurām soļo cerības
un klusums, kas pārtapis dziesmā
Un kaut kas puicisks –
it kā viņš taisītos laist savu pirmo
plakano akmeni, savu dzeju
pār esamības visdziļākajiem ūdeņiem
Paskaties tuvāk: tā Nobela prēmija ir šķēps
trīsdesmit gadu ilgs atvēziens
No Kalifornijas vienaldzīgās saules
līdz
Gdaņskas fabriku vārtiem
1980