mirusī māte atgriežas pie sava bāreņa
redz, kā slamstinās lietus nerodot vietu, kā šļācas pa nogāzi lejup
kā Kairēnu ciema mežsargs, pagājušā gadsimtā gleznots
brien pa mūžīgām debesīm, kur mēness joprojām redz
uzplaukušas žīdietes portreju un aiz blāvā lietus šķidrauta
jaunas zemnieces sejiņu starp Pūpolsvētdienas verbām
viņas skumst noburtas, svētību saņēmušas -- vai gan laime novērsusies arī no viņām? --
Baltupju egle, māsa un sieva, tak nomirusi jau trešajā naktī
pēc atdzimšanas sapņo vienus un tos pašus dzeltenos murgus
celmu saulītes smilkst zem sodrējainā sniega
Dievs, nenospied ar savu klinti, lai zem krustu saulītēm varu pamosties
ar lāsošiem egļu sveķiem, vai gan, tu prasi, visu ceļu vien lijis un lijis?
nevienu, sērdienīt, netiesā un ne pret vienu zobenu netrin
paliek vien sarkana rugāja patiesība pēc pļaujas, vien zobu un pietūkušu
lūpu kaktiņu sākotne, lija tie lieti un līs, nevari, dēls, viņus nemīlēt
manu portretu pazīs, suns no paletes izlaizīs
Pirmo reizi rakstu ar tādām bailēm, lai neapstātos,
lai nebeigtos dzīve, lai neiestātos vēsture, tas
viegli pastāstāmais, patīkami pārdzejojamais, saldvārdīgais,
jau simtreiz notikušais, jau šosekund – notikušais
istabā, kur baisi zeļ puķes, nepiesātināmībā,
kas neatlaižas un turpinās pati no sevis, Svēti Raksti,
pirmrindnieces nenogurstošā glītrakstā rakstīti, un nevainīgas
kafijas kantātes pēc grēksūdzēm un grēku nožēlām,
kad stari ieurbjas un apgaismo būtību
pirmoreiz, ikreiz – pirmoreiz
vajadzēs noriskēt piezvanīt, bet, ja nu atsauksies mamma,
visā Pasvalē dažas nenorautas klausules, pukst
Dieva veserītis, naglodams dzejoļu kubus,
esmu nomodā, tikko iemigšu, tūlīt nomainīs
pret āmuru, ar ko aizdauzīt finiera kastes
novalkātu skrandu sūtījumiem,
vislaik kaut kas mūs atplēš, nu, protams,
neredzēt, nedzirdēt, raudu kā teļš un lamājos, un
nekā neizmainīt, dienas kārtība – kā jau pusaudža gados –
celties un mazgāties, un nemācās vēsturi dēls.
Melnā logā uz tavu pusi
cauri pījijām dzeltens lampas abažūrs
arvienu vēl cero un vevīst, bet nenotiek
vairāk nekas – tik vien, cik noticis,
mēness zīmē ar bālganām ēnām
no Verķiem, no Zaļajiem ezeriem līdz pat
mūsu kāpnēm, līdz rītam nostāvētām, mēs –
dienu apmātie, un nav tevis ilgotā naktī. Vien naktis tevī
kā gadu nogulsnes, vientulības muklāju nosēdas logā,
ezerā mēness izgulējumi asiņodami,
ceļi jau šķērsām pārrakti, pa bezmērķa apvedceļiem
arvienu dzeltenas stundas nez kur vēl lido un nositas.
Atlūžņi, no kā mēs jautīsimies, kad mūsu vārdus kāds minēs,
mēģinot sabīdīt lauskas mums pašiem nesamanāmā rakstā,
blāzmas, mirāžu varavīksnes – viss pašaizsardzība,
necelsim smiltājā māju, nedz arī kalnos,
tas nebeidzamais skrējiens – stāvēšana uz vietas, tik smiltis,
zem kājām skriedamas, tik zvirgzdos sabirzdamas
kalnu grēdas, puķu dobes tur
neuzraksi, vagas neizarsi – ālavi ieži,
pat dziesmu zeltainā velve vairs tikai vīzija,
paskaties, cik nomelnējusi pelnos,
no asarām uzmirgo zaļums, vairogu
diez vai no mūsu atlūzām saliks.
Bet lodes – caur galvu prātīgo, caur sirdi nepārsūdzamo.
Groziņā ērkšķi – tie pārvēršas čūskās un kvēlošās oglēs.
Un pameita tava ar lāci mežā aklās vistiņas spēlē.
Kur viņas aizstāvji cēlsirži muļķīši? –
kā diegs caur adatas aci mūsu laiva ienirstot met caur Osvejas ezeru cilpu,
bet tavi mati, tavi mirdzošo lietavu auksini* –
vai gan aklums jau acīs? – mēs tumstošā Satekā krītam,
visi varianti nozagti, tālu no patiesības,
atnākuši caur grāmatu,-- bet kurš šim vakaram pieskaras,
tas uzmirdz kā tavi zeltainie mati,
caur šo dīvaino sapni, kas piebiris pilns vismaigāko ērkšķu.
--------------------------------
*auksins (no vārda auksas – zelts) – sena naudas vienība Lietuvā
Brazjūns, Vlads. Ceļojums, sapnis un lietus / No leišu valodas atdzejojis Pēters Brūveris // Literatūra. Māksla. Mēs. - 1998 09 17-10 09. - Lpp.9; Tur pat: [Brūveris P.] Vlads Brazjūns.
plūst pār dzūkiem badagadi
pa izsvaidītas žemaitijas čūlām –
mēra kapi, krusti
pie kāpām, kurus aizputina vējš
skandināvu karaļi
lūgšanas skaita, lai tos sarga no kuršiem
zemgaļi krustnesi žņaudz
vien sēļi bez pēdu zūd
paspējuši man atdot
savu nederīgo raksturu
un valodas ēnu – melnu mārku
vai dzidrdzelošu avotu – bezdibenīgu
Milzīgs “līgo” kā rekviēms
kā lai šo ligu izbrēks tiem?
Kā lai teikt, ka vēl dzīvi līdz šim
tie zem apstarotajām debesīm?
Visu atceras skaidra balss –
neaizslēdzams nams, kas sals,
lampa un rakstāmmašinīte
kuru mans rēgs vēl dauza šite,
dauza vēl vārdu balss aizsmakums –
kas mūs pēc gadiem parādīs mums?
Kas mums to rādīs, kur ozons ir plīsis,
līdīsim cauri – ko ieraudzīsim?
Vilnius, 1987.VIII.16
Brazjūns, Vlads. Klausoties “līgo” = Klausausi lyguo / No leišu valodas atdzejojis Knuts Skujenieks // Literatūra. Māksla. Mēs. – 1998 09 17-10 09. – Lpp.9;Tur pat: [Brūveris, Pēters.] Vlads Brazjūns.
Uldis balodis valodis
zīdvērpējs annāļu mūks
Rīgā ievijis lizdu pie Pēteŗa
zelta gaiļa bez baiļu
augstākā baltu birztalā
dzirdami leiši un turki
vislaik latviski tilinot vilinot
zaļi un plaši dūkojot kūkojot
mežaparkā balta debesscūka*
(aiznest gudiem** sivēntiņu lūko!)
izslējusi galvu māca mums
runāt gulbju vai latvju mēlē
balodīt kad nosirmosi
tā kā vecmāmiņa kādreiz
kazi
visas krāsas zaudējusi
leišu pastu iznēsāsi
*debesscūka – Pirms gadiem divdesmit pieciem daži leišu poēti atvažoja uz Rīgu latvju mēli mācīties. Milzu uzjautrinājumu viņos izraisīja tas, ka behemotu latvieši sauc par Nīlas zirgu. Un kopš tā brīža viņi latvju gulbjus sāka dēvēt par debesu cūkām. (Atdz.)
**gudi – baltkrievi. (Atdz.)
1998
Lietuviešu un latviešu dzejas diena / Krājuma veidotāji Vlads Brazjūns (Lietuva), Dace Markus (Latvija). – Rīga: Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dibinātā Valsts valodas komisija, 2006. – Lpp. 15;
Dzīvās baltu valodas / Sastādījusi Dace Markus. – Jelgava: Rasa ABC, 2008. – Lpp. 41.
pie šī galda Ādams Mickēvičs dzeŗ kafiju, kaljanu pīpē, laiž dūmus
caur ūdeni, vannā viss iesārtens, sēd tajā Henriks Radausks gluži kā
sārtrožu krūmā
baltu krievs, vākdams zelta un dzīva sudraba rūsu, rūsa liecinās pret
jums un rīs jūsu miesas
pēc pērkona uguns, kopteksts puto kā smaržīgs ķiršziedu šampūns
no tiesas
ar vārdiem, kas saistīti tautā un valstī, zāļu uzlējums, lietājums atkal
runā
uz mums ielaistie jautājumi, mazgāsim, skalosim, dziedāsim, balstot
ar elkoņiem galdu, pirmās putas no glāzēm, pērkona graudieni dunēs
caur akmeņiem, dziļdzīļu dunavu putas, piles no vaŗa zvana, no van-
nas atšķēlusies mala, viļus neviļus
Pērkona taucītā zemīte kā laikūdenī ar ķimikālijām ietekmējamas foto-
grafijas, saka Alfonss Nīka-Niļūns
mēs tie kas būsim poēzijai pieņemami
mēs bērni šuneļi un vaboles un strazdi
spriež tiesu netaisnie bet bezspēči tik plāj
pa viņu klājieniem mēs nākam baskāji
mēs bērni šuneļi un vaboles un strazdi
lai saldu brīvestību dotu muskuļiem
kas atdzims izbēguši zilbju slazdiem
un kurus dzeja atkal pieņems atpakaļ
ar mums nu poēzija bruņojusies
zem kājām jūtam zemes oļus žvirkstam
it visu ceļu – žvirkst un čirkst un neatgriežas
no uzvaras no brīves nodevības
mēs sajūtam kā mūsu soļi kļūst par ceļa oļiem
pa kuriem atnāk jauni baskāji
kā bērni šuneļi kā vaboles un strazdi
un pikti ir uz mums un teic ka bijām slikti
un dzeja nu ar viņiem apbruņojas