Atlūžņi, no kā mēs jautīsimies, kad mūsu vārdus kāds minēs,
mēģinot sabīdīt lauskas mums pašiem nesamanāmā rakstā,
blāzmas, mirāžu varavīksnes – viss pašaizsardzība,
necelsim smiltājā māju, nedz arī kalnos,
tas nebeidzamais skrējiens – stāvēšana uz vietas, tik smiltis,
zem kājām skriedamas, tik zvirgzdos sabirzdamas
kalnu grēdas, puķu dobes tur
neuzraksi, vagas neizarsi – ālavi ieži,
pat dziesmu zeltainā velve vairs tikai vīzija,
paskaties, cik nomelnējusi pelnos,
no asarām uzmirgo zaļums, vairogu
diez vai no mūsu atlūzām saliks.
Bet lodes – caur galvu prātīgo, caur sirdi nepārsūdzamo.
Groziņā ērkšķi – tie pārvēršas čūskās un kvēlošās oglēs.
Un pameita tava ar lāci mežā aklās vistiņas spēlē.
Kur viņas aizstāvji cēlsirži muļķīši? –
kā diegs caur adatas aci mūsu laiva ienirstot met caur Osvejas ezeru cilpu,
bet tavi mati, tavi mirdzošo lietavu auksini* –
vai gan aklums jau acīs? – mēs tumstošā Satekā krītam,
visi varianti nozagti, tālu no patiesības,
atnākuši caur grāmatu,-- bet kurš šim vakaram pieskaras,
tas uzmirdz kā tavi zeltainie mati,
caur šo dīvaino sapni, kas piebiris pilns vismaigāko ērkšķu.
--------------------------------
*auksins (no vārda auksas – zelts) – sena naudas vienība Lietuvā
Brazjūns, Vlads. Ceļojums, sapnis un lietus / No leišu valodas atdzejojis Pēters Brūveris // Literatūra. Māksla. Mēs. - 1998 09 17-10 09. - Lpp.9; Tur pat: [Brūveris P.] Vlads Brazjūns.
plūst pār dzūkiem badagadi
pa izsvaidītas žemaitijas čūlām –
mēra kapi, krusti
pie kāpām, kurus aizputina vējš
skandināvu karaļi
lūgšanas skaita, lai tos sarga no kuršiem
zemgaļi krustnesi žņaudz
vien sēļi bez pēdu zūd
paspējuši man atdot
savu nederīgo raksturu
un valodas ēnu – melnu mārku
vai dzidrdzelošu avotu – bezdibenīgu
Milzīgs “līgo” kā rekviēms
kā lai šo ligu izbrēks tiem?
Kā lai teikt, ka vēl dzīvi līdz šim
tie zem apstarotajām debesīm?
Visu atceras skaidra balss –
neaizslēdzams nams, kas sals,
lampa un rakstāmmašinīte
kuru mans rēgs vēl dauza šite,
dauza vēl vārdu balss aizsmakums –
kas mūs pēc gadiem parādīs mums?
Kas mums to rādīs, kur ozons ir plīsis,
līdīsim cauri – ko ieraudzīsim?
Vilnius, 1987.VIII.16
Brazjūns, Vlads. Klausoties “līgo” = Klausausi lyguo / No leišu valodas atdzejojis Knuts Skujenieks // Literatūra. Māksla. Mēs. – 1998 09 17-10 09. – Lpp.9;Tur pat: [Brūveris, Pēters.] Vlads Brazjūns.
Uldis balodis valodis
zīdvērpējs annāļu mūks
Rīgā ievijis lizdu pie Pēteŗa
zelta gaiļa bez baiļu
augstākā baltu birztalā
dzirdami leiši un turki
vislaik latviski tilinot vilinot
zaļi un plaši dūkojot kūkojot
mežaparkā balta debesscūka*
(aiznest gudiem** sivēntiņu lūko!)
izslējusi galvu māca mums
runāt gulbju vai latvju mēlē
balodīt kad nosirmosi
tā kā vecmāmiņa kādreiz
kazi
visas krāsas zaudējusi
leišu pastu iznēsāsi
*debesscūka – Pirms gadiem divdesmit pieciem daži leišu poēti atvažoja uz Rīgu latvju mēli mācīties. Milzu uzjautrinājumu viņos izraisīja tas, ka behemotu latvieši sauc par Nīlas zirgu. Un kopš tā brīža viņi latvju gulbjus sāka dēvēt par debesu cūkām. (Atdz.)
**gudi – baltkrievi. (Atdz.)
1998
Lietuviešu un latviešu dzejas diena / Krājuma veidotāji Vlads Brazjūns (Lietuva), Dace Markus (Latvija). – Rīga: Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dibinātā Valsts valodas komisija, 2006. – Lpp. 15;
Dzīvās baltu valodas / Sastādījusi Dace Markus. – Jelgava: Rasa ABC, 2008. – Lpp. 41.
pie šī galda Ādams Mickēvičs dzeŗ kafiju, kaljanu pīpē, laiž dūmus
caur ūdeni, vannā viss iesārtens, sēd tajā Henriks Radausks gluži kā
sārtrožu krūmā
baltu krievs, vākdams zelta un dzīva sudraba rūsu, rūsa liecinās pret
jums un rīs jūsu miesas
pēc pērkona uguns, kopteksts puto kā smaržīgs ķiršziedu šampūns
no tiesas
ar vārdiem, kas saistīti tautā un valstī, zāļu uzlējums, lietājums atkal
runā
uz mums ielaistie jautājumi, mazgāsim, skalosim, dziedāsim, balstot
ar elkoņiem galdu, pirmās putas no glāzēm, pērkona graudieni dunēs
caur akmeņiem, dziļdzīļu dunavu putas, piles no vaŗa zvana, no van-
nas atšķēlusies mala, viļus neviļus
Pērkona taucītā zemīte kā laikūdenī ar ķimikālijām ietekmējamas foto-
grafijas, saka Alfonss Nīka-Niļūns
mēs tie kas būsim poēzijai pieņemami
mēs bērni šuneļi un vaboles un strazdi
spriež tiesu netaisnie bet bezspēči tik plāj
pa viņu klājieniem mēs nākam baskāji
mēs bērni šuneļi un vaboles un strazdi
lai saldu brīvestību dotu muskuļiem
kas atdzims izbēguši zilbju slazdiem
un kurus dzeja atkal pieņems atpakaļ
ar mums nu poēzija bruņojusies
zem kājām jūtam zemes oļus žvirkstam
it visu ceļu – žvirkst un čirkst un neatgriežas
no uzvaras no brīves nodevības
mēs sajūtam kā mūsu soļi kļūst par ceļa oļiem
pa kuriem atnāk jauni baskāji
kā bērni šuneļi kā vaboles un strazdi
un pikti ir uz mums un teic ka bijām slikti
un dzeja nu ar viņiem apbruņojas
Zitai Keļmickaitei
1
Lauku zvirbuļi noknābā galdus
kafejnīcā Pie Kārļa,
augšup aizvien mazākas šaujamlūkas,
uz nojumēm sabozies kovārņu brūtgāns
un padrūms baložu bariņš.
Gaŗām paiet jauneklis ar jostu:
sarkans – balts – sarkans.
Nostāk kāds cits, pietempies alus,
liepu pavēnī apūdeņo lielgabalus.
2
Zviedru vārtu stūros
lielgabali stabulē zemup,
un no tās stabulēšanas debesīs
salapo raibs austraskoks,
pilns reibinošu staru,
sadziedātu, sadancotu,
ar mūsu dūdu maisiem,
ar mūsu kanklēm un koklēm
pieskandinātu, saspēlētu,
saķeroties rokās, griezties
un virpuļot iekustinātu,
zibeņu pilni mums koku vainagi,
pilni augļu kā austošu sauļu
līdz malām sadziedātajā Rīgā.
3
Doma laukums
piesmaržots laukiem un mežiem,
Zitas zvanenīca skan
visiem deviņiem zvaniem.
Ai, skaņā, Baltu
saskaņu katedrāle!
AKMENS bez tēva aug
ūdens bez kāju skrien
lidinās bezspārņi mākoņi
pa sārtiem ozola zariņiem
apakšā vienbalsīgs dzūku ugunskurs
deviņradzis briedis to kursta
lai es peldu to dziļu upi
un es ceļu iz dzelmes to akmeni
dzeŗu tās atmiņas dzeŗu to uguni
tak nevaru atminēties
Lietuviešu un latviešu dzejas diena / Krājuma veidotāji Vlads Brazjūns (Lietuva), Dace Markus (Latvija). – Rīga: Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dibinātā Valsts valodas komisija, 2006. – Lpp. 13;
Dzīvās baltu valodas / Sastādījusi Dace Markus. – Jelgava: Rasa ABC, 2008. – Lpp. 39.
ei
knut ei uldi ei drusķiņinki
ei pēter ei kur jūs lietus mētelis
vēl arvienu viesnīcas aizdurvē aizmirsts
latviskā upe arvienu vēl iedziedas nesdama
ozoliņu (ai tavu līņu!) ar bitītēm visām tak trūka
nedz zieda nedz vaska tukšas šūpokles
svaidās ei kur nu kurais kurās malās
kurās aizjūru upsalās alu ei dzert
ei pa druskai arvienu ei atkaliņ
um-pa-pa um-pa-pa lietuvis
vientulis īsinot ceļu ie-
nirst rudeņa upē ūjinot
uldurus buldurus
ūjakus kūjakus
ļimpatu ļempatām
bums