pie šī galda Ādams Mickēvičs dzeŗ kafiju, kaljanu pīpē, laiž dūmus
caur ūdeni, vannā viss iesārtens, sēd tajā Henriks Radausks gluži kā
sārtrožu krūmā
baltu krievs, vākdams zelta un dzīva sudraba rūsu, rūsa liecinās pret
jums un rīs jūsu miesas
pēc pērkona uguns, kopteksts puto kā smaržīgs ķiršziedu šampūns
no tiesas
ar vārdiem, kas saistīti tautā un valstī, zāļu uzlējums, lietājums atkal
runā
uz mums ielaistie jautājumi, mazgāsim, skalosim, dziedāsim, balstot
ar elkoņiem galdu, pirmās putas no glāzēm, pērkona graudieni dunēs
caur akmeņiem, dziļdzīļu dunavu putas, piles no vaŗa zvana, no van-
nas atšķēlusies mala, viļus neviļus
Pērkona taucītā zemīte kā laikūdenī ar ķimikālijām ietekmējamas foto-
grafijas, saka Alfonss Nīka-Niļūns
mēs tie kas būsim poēzijai pieņemami
mēs bērni šuneļi un vaboles un strazdi
spriež tiesu netaisnie bet bezspēči tik plāj
pa viņu klājieniem mēs nākam baskāji
mēs bērni šuneļi un vaboles un strazdi
lai saldu brīvestību dotu muskuļiem
kas atdzims izbēguši zilbju slazdiem
un kurus dzeja atkal pieņems atpakaļ
ar mums nu poēzija bruņojusies
zem kājām jūtam zemes oļus žvirkstam
it visu ceļu – žvirkst un čirkst un neatgriežas
no uzvaras no brīves nodevības
mēs sajūtam kā mūsu soļi kļūst par ceļa oļiem
pa kuriem atnāk jauni baskāji
kā bērni šuneļi kā vaboles un strazdi
un pikti ir uz mums un teic ka bijām slikti
un dzeja nu ar viņiem apbruņojas
Zitai Keļmickaitei
1
Lauku zvirbuļi noknābā galdus
kafejnīcā Pie Kārļa,
augšup aizvien mazākas šaujamlūkas,
uz nojumēm sabozies kovārņu brūtgāns
un padrūms baložu bariņš.
Gaŗām paiet jauneklis ar jostu:
sarkans – balts – sarkans.
Nostāk kāds cits, pietempies alus,
liepu pavēnī apūdeņo lielgabalus.
2
Zviedru vārtu stūros
lielgabali stabulē zemup,
un no tās stabulēšanas debesīs
salapo raibs austraskoks,
pilns reibinošu staru,
sadziedātu, sadancotu,
ar mūsu dūdu maisiem,
ar mūsu kanklēm un koklēm
pieskandinātu, saspēlētu,
saķeroties rokās, griezties
un virpuļot iekustinātu,
zibeņu pilni mums koku vainagi,
pilni augļu kā austošu sauļu
līdz malām sadziedātajā Rīgā.
3
Doma laukums
piesmaržots laukiem un mežiem,
Zitas zvanenīca skan
visiem deviņiem zvaniem.
Ai, skaņā, Baltu
saskaņu katedrāle!
AKMENS bez tēva aug
ūdens bez kāju skrien
lidinās bezspārņi mākoņi
pa sārtiem ozola zariņiem
apakšā vienbalsīgs dzūku ugunskurs
deviņradzis briedis to kursta
lai es peldu to dziļu upi
un es ceļu iz dzelmes to akmeni
dzeŗu tās atmiņas dzeŗu to uguni
tak nevaru atminēties
Lietuviešu un latviešu dzejas diena / Krājuma veidotāji Vlads Brazjūns (Lietuva), Dace Markus (Latvija). – Rīga: Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dibinātā Valsts valodas komisija, 2006. – Lpp. 13;
Dzīvās baltu valodas / Sastādījusi Dace Markus. – Jelgava: Rasa ABC, 2008. – Lpp. 39.
ei
knut ei uldi ei drusķiņinki
ei pēter ei kur jūs lietus mētelis
vēl arvienu viesnīcas aizdurvē aizmirsts
latviskā upe arvienu vēl iedziedas nesdama
ozoliņu (ai tavu līņu!) ar bitītēm visām tak trūka
nedz zieda nedz vaska tukšas šūpokles
svaidās ei kur nu kurais kurās malās
kurās aizjūru upsalās alu ei dzert
ei pa druskai arvienu ei atkaliņ
um-pa-pa um-pa-pa lietuvis
vientulis īsinot ceļu ie-
nirst rudeņa upē ūjinot
uldurus buldurus
ūjakus kūjakus
ļimpatu ļempatām
bums