Inese Zandere


Viļņas vilciens


izvesta nakts ceļa aklajā līkumā es turu aizdomās savu dzīvi ka tā vēlas aizbēgt no manis atstājot vienu vietā no kuras neredz pagātni nākotni vientulības lielisko jēgu tikai kurlmēmu leišu meiteni aizmigušu uz kupejas plaukta un tumsu un es raudu aiz bailēm klusi it kā varētu iztraucēt kurlmēmās miegu vienkārši raudu ar asarām kuras iztek no acīm un slauku acis ar rokām kurām iztek caur pirkstiem asaru pulksteņa sīkie vienādie mirkļi un vienādi vienaldzīgi iesūcas ceļa tumsā it kā to nebūtu bijis raudot aizmirstu to ka raudu braucot aizmirstu to ka braucu dzīvojot aizmirstu to ka dzīvoju aizmirstot aizmirstu aizmirst līdz ieraugu tevi aiz līkuma tik tuvu skumju un apmulsušu it kā tu būtu atgriezies pacelt ko pazaudētu un tas būtu pie manis es pūlos atcerēties bet atceros tikai Viļņu un jūtu cik smagi vilkt tavu dvēseli zvaigžņu greizajos līķratos pa līdzeno debesu ceļu daudz vieglāk man būtu vilkt tavu grēcīgo miesu visu mūžu pa zemes dangām un bezspēkā palikt kādā bezvārda vietā kur nekad nepietur Viļņas vilciens vai palikt vilcienā vienmēr vienmēr ceļā starp vakaru rītu starp vārdiem ko tu vēl raksti lai es tos vairs nerakstītu bet viss nav pat otrādi nekā domāts viss ir citādi saplēsti citāti sapinas papīra driskas pelēkā pirmsausmas vējā un svarīgāk tagad šķiet ko mēs negribējām ne tas ko nepaspējām atlaižas rokas un acis ļauj logam zibēt nakts garām vilciena duna salūst pret pārmijām stabiem un stieplēm sliedes jau klaudzinot zaro pilsētas priekšnojautā ko vairs no saullēkta šķir vienīgi kūpoša migla pēdējā lūgsna kam nav vārda spēka un mērķa tikai izklīstošs cerības blīvums mežmalā gandrīz tai vietā kur sākas īstenība: – varbūt Viļņas vairs nav varbūt naktī tā pacēlusies augstajās augusta debesīs Viļņa mana nepanesamā nasta kuru tu pacēli viegli kā baltu akmentiņu uz tumsas ceļa bet vilciens atduras Viļņā sāpes sarkana saule un kurlmēmas leišu meitenes miegaino acu dziļumā mana dzīve no kuras man vēlreiz nav izdevies aizbēgt

1995. gada 30.–31. jūlijs



Pēters Brūveris


Vertė / Translated by / Traduit par Vladas Braziūnas

<br/>* * *

tuščiam kambary prie tuščio stalo prisėsti ir daugiau nieko. už lango vėjas lanksto baltas akacijas bet negirdėti dejuojant ar šniurkščiojant tada nebyliai ima lynoti lietus nebyliai ir sulėtintai čia tylu ir ūku dvi rankos ant tuščio stalo dvi akys prikaltos prie lango kryžiaus ir viena širdis pralaimėjusi

Literatūra ir menas. – 2000. – Lapkričio 17. – P. 4;
Brūveris, Pēters. „tuščiam kambary prie tuščio stalo prisėsti...“ / iš latvių k. vertė Vladas Braziūnas // Braziūnas, Vladas. Priedainė: eilėraščiai ir latvių poezijos vertimai. – Vilnius: Apostrofa, 2008. – P. 137.


Pēters Brūveris

* * *


tukšā istabā pie tukša galda apsēsties un vairāk neko. logā vējš loka baltas akācijas bet nedzirdami bez vaida bez šņuksta tad mēmi sāk līņāt lietus mēmi un palēnināti te ir kluss un krēslains divi rokas uz tukša galda divi acis piekaltas loga krustam un viena sirds kura ir zaudējusi

Juris Kronbergs


Vertė / Translated by / Traduit par Vladas Braziūnas

Miłosz


Akyse atsispindi Lietuvos ežerai, Lenkijos gatvės, kuriomis žingsniuoja viltys ir tyla, pereisianti į dainą Ir kai kas vaikiška – lyg kad jis taisytųsi sviesti savo pirmą paplokščią akmenį, savo poeziją, per būties giliausius vandenis Pažvelk arčiau: toji Nobelio premija yra ietis, trisdešimties metų ilgumo atsivėdėjimas nuo Kalifornijos abejingos saulės ligi Gdansko fabrikų vartų

1980

Šiaurės Atėnai. – 2005. – Vasario 19. – P. 2;
Braziūnas, Vladas. Priedainė: eilėraščiai ir latvių poezijos vertimai. – Vilnius: Apostrofa, 2008. – P. 52.


Juris Kronbergs

Milošs


Acīs atspīd Lietuvas ezeri, Polijas ielas pa kurām soļo cerības un klusums, kas pārtapis dziesmā Un kaut kas puicisks – it kā viņš taisītos laist savu pirmo plakano akmeni, savu dzeju pār esamības visdziļākajiem ūdeņiem Paskaties tuvāk: tā Nobela prēmija ir šķēps trīsdesmit gadu ilgs atvēziens No Kalifornijas vienaldzīgās saules līdz Gdaņskas fabriku vārtiem

1980


Pēters Brūveris


* * *


tukšā istabā pie tukša galda apsēsties un vairāk neko. logā vējš loka baltas akācijas bet nedzirdami bez vaida bez šņuksta tad mēmi sāk līņāt lietus mēmi un palēnināti te ir kluss un krēslains divi rokas uz tukša galda divi acis piekaltas loga krustam un viena sirds kura ir zaudējusi

Juris Kronbergs


Milošs


Acīs atspīd Lietuvas ezeri, Polijas ielas pa kurām soļo cerības un klusums, kas pārtapis dziesmā Un kaut kas puicisks – it kā viņš taisītos laist savu pirmo plakano akmeni, savu dzeju pār esamības visdziļākajiem ūdeņiem Paskaties tuvāk: tā Nobela prēmija ir šķēps trīsdesmit gadu ilgs atvēziens No Kalifornijas vienaldzīgās saules līdz Gdaņskas fabriku vārtiem

1980



Knuts Skujenieks


Vārds ir vārds

es neesmu uzveicams es neesmu iznīdējams visklajākā laukā nomīdītā pielamātā un piespļautā neskatieties uz maniem kauliem kas arvien gausāk staigā zem ādas nu bet ja gribat skatieties varbūt ka tas ir pamācoši bet klausieties manos vārdos klausieties ieklausieties noklausieties pārklausieties bet klausieties jo mani vārdi ir mani darbi un citu darbu man nav un nebūs un nav tādas dzīves cīņas kurā es būtu zaudētājos jo man nav ne durkļa ne kara viltības tikai vārds kuru es nolieku vidū visklajākajā vietā un tas dod sakni pēc gada vai divsimt kāds tam svars? vai tūlīt uz vietas vai pēc septiņiem mēriņiem sviedru kāds tam svars? mani kauli ir graša vērti jo pie manis ir vārdi un tie nav ne jāņa ne pētera ne knuta skujenieka vārdi tie vārdi ir Cilvēks ja gribat skatieties balstiet kaulus pie elkoņiem vai aizmetiet kāju priekšā bet vārds ir vārds un pat aizmirsts viņš atstāj meža atbalsi ūdens viļņošanu un ļaužu nesaderību ar dzīvi un sevi un pat visrupjākais vārds visrūgtākais vārds ir Cilvēks ne man to zināt ne jums no kurienes vārdi nāk un kur tie aiziet un mūsu nezināšana tura mūs dzīvus pat nāvei parādā esamus tādēļ klausieties līdzklausieties audzējiet savu sakni un jūs neuzvarēs

1968

Skujenieks, Knuts. Raksti: dzeja 1963–1969. – Rīga: Nordik, 2002. – Lpp. 224–225.


Māris Čaklais


Sudrabpelēkā tornī

Sudrabpelēkā tornī pulkstenis stundas skaita. Tik daudz jau? Vai tad? Ding dong dongo. Precīzi sekundes piecas pirms gonga aizšalc spārni. Vārnas. Kurp tā, māsiņas, jādamas? Baiļu pulkstenis strādā. Mainās gadalaiki un uzvalki, bet katru nedēļu tornī vecais zvaniķis pulksteni uzvelk. Kas uzvelk vārnas?

Čaklais, Māris. Slepeni ugunskuri. – Rīga: Teātra anekdotes, 1992.

Amanda Aizpuriete


<br/>* * *

Ar rožu smaržu saindējies laiks – un apstājies. Mazdrusciņ viņa žēl, varbūt viņš gribēja vēl ilgi steigties. Bet ko lai iesāku, ja pēkšņi vienā stundā nāk desmit rēgi rozes dāvināt? Viens saka: atceries, un otrs nočukst: piedod, un trešais smej: ja būtu zinājuši … Viss kopā: balta rožu ziema un dzeltens rožu rudens bezdibenis, un sarkans rožu kaujas lauks, kur visi krituši. Pat laiks … Jau pēdējais no maniem rēgiem nāk ar melnu rožu klēpi. Tumšākā no smaržām kā atmiņas par visu nebijušu ņem elpu ciet. Es tagad guļu rozēs kā nāves naktī. Nāves naktī kā rozēs …

Knuts Skujenieks


Pasaules malā


Il n'y a plus rien de moi Et ceux qui craignent les brûlures… Guillaume Apollinaire
Man nav nekā kopīga Ar tiem, kas baidās no apdegumiem

Šī pēdējā barikāde, uguns līnija, sarkanā svītra, Pāri tai Mēs vairs nesadosimies rokās. Ne draugi, ne parlamentārieši, pat ne pudelesbrāļi.
Pēdējā diena, pēdējais teikums, pēdējā šanse. Uz robežas sadegs vārds mēs. Cauri ugunij netiks vārds jūs. Paliks vienīgi viņi.
Šovakar pasēdēsim uz mūsu saprāta čemodāniem, Uz mūsu goda jūtu mugursomām Un saskaitīsim mūsu mūža sīknaudu Turp – vai atpakaļceļam.
Pasēdēsim līdz rītam.

1967

Skujenieks, Knuts. Sēkla sniegā. – Rīga: Liesma, 1990. – Lpp. 85;
Skujenieks, Knuts. Līdz kailai rokai: dzejas izlase. – Rīga: Zvaigzne, 1995. – Lpp. 56. – (Skolas bibliotēka);
Skujenieks, Knuts. Raksti: dzeja 1963–1969. – Rīga: Nordik, 2002. – Lpp. 303.


Knuts Skujenieks

Pasaulio krašte


Il n'y a plus rien de moi Et ceux qui craignent les brûlures… Guillaume Apollinaire
Nieko bendra neturiu Su tais, kurie bijo nudegti...
Ši jau paskutinė barikada, ugnies linija, raudonas brėžis, Per jį Mes nebepasiduosim rankų. Ne draugai, ne parlamentarai, net ne sugėrovai.
Paskutinioji diena, paskutinis sakinys, paskutinis šansas. Už ribos sudegs žodis mes. Pro ugnį neprasimuš žodis jūs. Liks tik vienintelis jie.
Šįvakar pasėdėsim ant savo išminties lagaminų, Ant savo garbės jausmo kuprinių Ir suskaičiuosim smulkiuosius savo gyvenimo pinigėlius Ten link – ar sugrįžimui.
Pasėdėsim lig ryto.

Kultūros barai. – 2006. – Nr. 12. – P. 45–46;
Braziūnas, Vladas. Priedainė: eilėraščiai ir latvių poezijos vertimai. – Vilnius: Apostrofa, 2008. – P. 18.

Māris Čaklais


<br/>Vientuļš riteņbraucējs


Vientuļš riteņbraucējs caur pēcpusdienu garām nopļautam laukam un siena gubiņām vientuļš riteņbraucējs garām vientuļam kokam laukvidū uz krūmu un nenopļautu vīgriežu fona vientuļš riteņbraucējs suns ieraudzījis riteņbraucēju sakās riet suns tātad ir vēl vientuļāks nerēja taču uz siena gubiņām suns tātad vientuļāks vēl par riteņbraucēju bet viņi man visi sagādā prieku vientuļš riteņbraucējs vientuļais suns vientuļais koks Tātad tu esi vēl vientuļāks? Teic kāda balss Tātad šis Kāds ir vientuļīgāks par visiem?

Māris Čaklais


Vienišas dviratininkas


Vienišas dviratininkas per popietę pro nupjautą lauką ir šieno kaugelę vienišas dviratininkas pro vienišą medį vidulauky krūmų ir nepjautų vingiorykščių fone vienišas dviratininkas šuva pamatęs dviratininką pradeda lot šuva taigi dar vienišesnis juk nelojo į šieno kaugę šuva taigi vienišesnis dar ir už dviratininką bet visi jie teikia man džiaugsmą vienišas dviratininkas vienišas šuva vienišas medis Taigi tu dar vienišesnis? Sako kažkieno balsas Taigi šitas Kažkas vienišesnis yra už visus?

Literatūra ir menas. – 2000. – Birželio 23. – P. 5.
Syndicate content