Juris Kronbergs


Milošs


Acīs atspīd Lietuvas ezeri, Polijas ielas pa kurām soļo cerības un klusums, kas pārtapis dziesmā Un kaut kas puicisks – it kā viņš taisītos laist savu pirmo plakano akmeni, savu dzeju pār esamības visdziļākajiem ūdeņiem Paskaties tuvāk: tā Nobela prēmija ir šķēps trīsdesmit gadu ilgs atvēziens No Kalifornijas vienaldzīgās saules līdz Gdaņskas fabriku vārtiem

1980



Knuts Skujenieks


Vārds ir vārds

es neesmu uzveicams es neesmu iznīdējams visklajākā laukā nomīdītā pielamātā un piespļautā neskatieties uz maniem kauliem kas arvien gausāk staigā zem ādas nu bet ja gribat skatieties varbūt ka tas ir pamācoši bet klausieties manos vārdos klausieties ieklausieties noklausieties pārklausieties bet klausieties jo mani vārdi ir mani darbi un citu darbu man nav un nebūs un nav tādas dzīves cīņas kurā es būtu zaudētājos jo man nav ne durkļa ne kara viltības tikai vārds kuru es nolieku vidū visklajākajā vietā un tas dod sakni pēc gada vai divsimt kāds tam svars? vai tūlīt uz vietas vai pēc septiņiem mēriņiem sviedru kāds tam svars? mani kauli ir graša vērti jo pie manis ir vārdi un tie nav ne jāņa ne pētera ne knuta skujenieka vārdi tie vārdi ir Cilvēks ja gribat skatieties balstiet kaulus pie elkoņiem vai aizmetiet kāju priekšā bet vārds ir vārds un pat aizmirsts viņš atstāj meža atbalsi ūdens viļņošanu un ļaužu nesaderību ar dzīvi un sevi un pat visrupjākais vārds visrūgtākais vārds ir Cilvēks ne man to zināt ne jums no kurienes vārdi nāk un kur tie aiziet un mūsu nezināšana tura mūs dzīvus pat nāvei parādā esamus tādēļ klausieties līdzklausieties audzējiet savu sakni un jūs neuzvarēs

1968

Skujenieks, Knuts. Raksti: dzeja 1963–1969. – Rīga: Nordik, 2002. – Lpp. 224–225.


Māris Čaklais


Sudrabpelēkā tornī

Sudrabpelēkā tornī pulkstenis stundas skaita. Tik daudz jau? Vai tad? Ding dong dongo. Precīzi sekundes piecas pirms gonga aizšalc spārni. Vārnas. Kurp tā, māsiņas, jādamas? Baiļu pulkstenis strādā. Mainās gadalaiki un uzvalki, bet katru nedēļu tornī vecais zvaniķis pulksteni uzvelk. Kas uzvelk vārnas?

Čaklais, Māris. Slepeni ugunskuri. – Rīga: Teātra anekdotes, 1992.

Amanda Aizpuriete


<br/>* * *

Ar rožu smaržu saindējies laiks – un apstājies. Mazdrusciņ viņa žēl, varbūt viņš gribēja vēl ilgi steigties. Bet ko lai iesāku, ja pēkšņi vienā stundā nāk desmit rēgi rozes dāvināt? Viens saka: atceries, un otrs nočukst: piedod, un trešais smej: ja būtu zinājuši … Viss kopā: balta rožu ziema un dzeltens rožu rudens bezdibenis, un sarkans rožu kaujas lauks, kur visi krituši. Pat laiks … Jau pēdējais no maniem rēgiem nāk ar melnu rožu klēpi. Tumšākā no smaržām kā atmiņas par visu nebijušu ņem elpu ciet. Es tagad guļu rozēs kā nāves naktī. Nāves naktī kā rozēs …

Knuts Skujenieks


Pasaules malā


Il n'y a plus rien de moi Et ceux qui craignent les brûlures… Guillaume Apollinaire
Man nav nekā kopīga Ar tiem, kas baidās no apdegumiem

Šī pēdējā barikāde, uguns līnija, sarkanā svītra, Pāri tai Mēs vairs nesadosimies rokās. Ne draugi, ne parlamentārieši, pat ne pudelesbrāļi.
Pēdējā diena, pēdējais teikums, pēdējā šanse. Uz robežas sadegs vārds mēs. Cauri ugunij netiks vārds jūs. Paliks vienīgi viņi.
Šovakar pasēdēsim uz mūsu saprāta čemodāniem, Uz mūsu goda jūtu mugursomām Un saskaitīsim mūsu mūža sīknaudu Turp – vai atpakaļceļam.
Pasēdēsim līdz rītam.

1967

Skujenieks, Knuts. Sēkla sniegā. – Rīga: Liesma, 1990. – Lpp. 85;
Skujenieks, Knuts. Līdz kailai rokai: dzejas izlase. – Rīga: Zvaigzne, 1995. – Lpp. 56. – (Skolas bibliotēka);
Skujenieks, Knuts. Raksti: dzeja 1963–1969. – Rīga: Nordik, 2002. – Lpp. 303.


Knuts Skujenieks

Pasaulio krašte


Il n'y a plus rien de moi Et ceux qui craignent les brûlures… Guillaume Apollinaire
Nieko bendra neturiu Su tais, kurie bijo nudegti...
Ši jau paskutinė barikada, ugnies linija, raudonas brėžis, Per jį Mes nebepasiduosim rankų. Ne draugai, ne parlamentarai, net ne sugėrovai.
Paskutinioji diena, paskutinis sakinys, paskutinis šansas. Už ribos sudegs žodis mes. Pro ugnį neprasimuš žodis jūs. Liks tik vienintelis jie.
Šįvakar pasėdėsim ant savo išminties lagaminų, Ant savo garbės jausmo kuprinių Ir suskaičiuosim smulkiuosius savo gyvenimo pinigėlius Ten link – ar sugrįžimui.
Pasėdėsim lig ryto.

Kultūros barai. – 2006. – Nr. 12. – P. 45–46;
Braziūnas, Vladas. Priedainė: eilėraščiai ir latvių poezijos vertimai. – Vilnius: Apostrofa, 2008. – P. 18.

Māris Čaklais


<br/>Vientuļš riteņbraucējs


Vientuļš riteņbraucējs caur pēcpusdienu garām nopļautam laukam un siena gubiņām vientuļš riteņbraucējs garām vientuļam kokam laukvidū uz krūmu un nenopļautu vīgriežu fona vientuļš riteņbraucējs suns ieraudzījis riteņbraucēju sakās riet suns tātad ir vēl vientuļāks nerēja taču uz siena gubiņām suns tātad vientuļāks vēl par riteņbraucēju bet viņi man visi sagādā prieku vientuļš riteņbraucējs vientuļais suns vientuļais koks Tātad tu esi vēl vientuļāks? Teic kāda balss Tātad šis Kāds ir vientuļīgāks par visiem?

Māris Čaklais


Vienišas dviratininkas


Vienišas dviratininkas per popietę pro nupjautą lauką ir šieno kaugelę vienišas dviratininkas pro vienišą medį vidulauky krūmų ir nepjautų vingiorykščių fone vienišas dviratininkas šuva pamatęs dviratininką pradeda lot šuva taigi dar vienišesnis juk nelojo į šieno kaugę šuva taigi vienišesnis dar ir už dviratininką bet visi jie teikia man džiaugsmą vienišas dviratininkas vienišas šuva vienišas medis Taigi tu dar vienišesnis? Sako kažkieno balsas Taigi šitas Kažkas vienišesnis yra už visus?

Literatūra ir menas. – 2000. – Birželio 23. – P. 5.

Knuts Skujenieks


<br/>Ja mēs


nemeklēsim pasaules vainu negaidīsim komētu asiņainu mums komēta nepalīdzēs draugiem paliks iet bojā un ienaidniekiem paliks atriebība un mēs paliksim vidū tikai komētas aste izies caur mūsu sirdīm un mēs paliksim vidū un pasaule paliks ne laba ne ļauna ne auksa ne karsta bez goda bez kauna atstāsim gultā baltos palagus nerosīsimies uz gaisā paraušanu komēta aizgriezīsies pa savām parabolām un mēs paliksim vidū uz tilta ja nebūsim sataisījuši savus gaismekļus savai atnākšanai pa savām parabolām un pasaule stāvēs bez prāta bez vilta un mēs paliksim tukši uz tukša tilta ar komētas asti caur mūsu sirdīm ja mēs sevi neparausim savā gaisā ja mēs paši neiziesim caur savām sirdīm komēta paliks tukša kā avīzes lapa četrkārt pārplēšama uz uzdurama uz nagliņas draugiem paliks iet bojā un ienaidniekiem paliks atriebība negaidīsim

1968

Skujenieks, Knuts. Raksti: dzeja 1963–1969. – Rīga: Nordik, 2002. – Lpp. 229.


Knuts Skujenieks


Jei mes


neieškosim pasaulio kaltės ir kruvinos nelauksim kometos mums kometa nepadės draugams teks eit pražūtin ir priešams liks kerštas ir liksim mes vidury tik kometos uodega kiaurai per mūsų širdis ir liksim mes vidury ir pasaulis nei geras nei blogas rusės nei šaltas nei karštas be gėdos ir be garbės paliksim lovoj patalus baltus nebandysim į orą traukti kometa grįš savomis parabolėm ir liksim mes vidury ant tilto jei nebūsim sau pasidarę žibintų patiems atvykti savomis parabolėm ir pasaulis stovės protą praradęs ir viltį ir jau būsim tušti mes ant tuščio tilto su kometos uodega kiaurai per mūsų širdis jei savęs neištrauksim į savo aukštį jeigu patys nepereisim kiaurai per savo širdis kometa liks tuščia kaip laikraščio lapas keturiskart perplėšiamas ir pabedamas ant vinies draugams teks eit pražūtin ir priešams liks kerštas nelaukim

1968

Kultūros barai. – 2006. – Nr. 12. – P. 45;
Braziūnas, Vladas. Priedainė: eilėraščiai ir latvių poezijos vertimai. – Vilnius: Apostrofa, 2008. – P. 139–140.

Uldis Bērziņš


<br/>Velna arkls


Es stādu stādu vagās, velns ar ārā, Sprūd kauli, akmeņi, man sprēgā lūpā kārā, Kož laika zobs un apvērš Palestīnu, Man kraupie pirksti trīc, kad jūtu velna smīnu Sev pakausī, un lemesis jau lien, Nekas te nepaaugs, man jāsludina kauliem.

1998, Jeruzāleme

Bērziņš, Uldis. Nozagtie velosipēdi. – Rīga: Minerva, 1999. – P. 51.


Uldis Bērziņš


Velnio arklas


Velnias išaria lauk, vos tik aš – į vagą, į vagą, Spraga kaulai, akmens, supleišėjus lūpa iš godulio dega, Kanda laiko dantis, apverčia Palestiną, Nušašę pirštai man virpa, jaučiu velnio šypsančią miną Sau į pakaušį, ir noragas jau smeigias, Niekas ten nepaaugs, man kaulam apskelbti reikia.

1998, Jeruzalė

Baltos lankos: Tekstai ir interpretacijos. – Nr.12. – Vilnius: Baltos lankos, 2000. – P. 168.

Imants Auziņš


<br/>Nepiepildītais


Sapinos sapnī – nu sāpināts, jā: es mācītājs biju Sēlijā. Un svētdienas sprediķī kārtējā no kanceles balss mana dārdēja. Kā puišus un meitas es šaustīju, kā velnu aiz astes es raustīju! Bet klusušie vīri un aizgrābtās sievas bij nākuši ne jau pie manis – pie Dieva... Pār viņiem piķis un zēvele lija! Bet arīdzan cerību vārdi man bija. Es blāzmainās debesīs vārdus tos smēlu, no Grāmatu Grāmatas dzīlēm tos cēlu. Tos nesa man upe. Tos šalca man birzs. Un viss, kas vēl pastāv, bet paies un mirs. Kungs, piedod, bet allažiņ sprediķa laikā skats meklēja: kur viņa – jaunā un slaikā – gaišbižainā, ziedošā mežvidus puķe: tā zemnieku skuķe! tā zemnieku skuķe! Un jutu tad, vārdiem kā perkoniem grandot: jau debesīs lidoju, talāram plandot! Bet draudze ik svētdienas klausījās brīnā: cik mācītājs sparīgs ar velnu te cīnās!

Lietuviešu un latviešu dzejas diena / Krājuma veidotāji Vlads Brazjūns (Lietuva), Dace Markus (Latvija). – Rīga: Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dibinātā Valsts valodas komisija, 2006. – Lpp. 80–81;
Dzīvās baltu valodas / Sastādījusi Dace Markus. – Jelgava: Rasa ABC, 2008. – Lpp. 104–105.


Imants Auziņš


Neišsipildžiusis


Pinklės to sapno – skauda, tai jau: ganytojas Sėliuose aš buvau. Kas sekmadienį pamokslaudamas iš sakyklos balsu aš griaudėjau. Kaip vaikius ir merges aš pliekdavau, kaip velnią už uodegos griebdavau! Bet vyrai nutykę, sujaudintos Ievos ne pas mane čia jau buvo atėję – pas Dievą… Ant jų vien dervą ir sierą aš liejau! Bet ir vilties į žodžius negailėjau. Ėmiau iš dangaus juos, gaisruoto ir mėlo, iš Knygos, iš Knygos gilybių juos kėliau. Juos nešė man upė. Juos ošė miškai. Ir visa, kas gyva, bet mirs ir praeis. Dieve, atleiski, bet, kai tik pamokslas, taip visada žvilgsnis ir ieško: kur ji – jauna ir liekna – gentonkasė, žydinti miško gėlė ta: mergiotė valstietė! mergiotė valstietė! Jaučiu, lyg perkūnams žodžiams grūmojant: talarui plazdant, padangėm skrajoju! O parapija klausėsi žado netekus: koks smarkus čia ganytojas velnią taip plaka!

Lietuviešu un latviešu dzejas diena / Krājuma veidotāji Vlads Brazjūns (Lietuva), Dace Markus (Latvija). – Rīga: Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dibinātā Valsts valodas komisija, 2006. – Lpp. 82–83;
Dzīvās baltu valodas / Sastādījusi Dace Markus. – Jelgava: Rasa ABC, 2008. – Lpp. 106–107.

Uldis Bērziņš


<br/>* * *


Kains visur blakus dēls brālis solsolī, saplēstā bildē Ābels tāls. Gribu gribu, lai runā kvieši, čibu čibu: pasēta sāls. Kaut kādi pirms tūkstošiem gadu iet dru- vās, tagad tik prauli. Sauss Bībelē vāls. Sludiniet kauliem! Ninivi rociet! Smalks zaglim aiz naga Bābeles māls. Tas gālais kur notuļ zenītā ripo – ābols, manā ābelē bāls.

1998, Jeruzāleme

Bērziņš, Uldis. Nozagtie velosipēdi. - Rīga: Minerva, 1999. – P. 44.


Uldis Bērziņš


* * *


Kainas visur šalia sūnus brolis į koją, suplėšytam paveiksle Abelis va nutolęs. Trokščia trokščia, kviečiai te kalba, nė pokšt nė triokšt: druską pasėja molin. Kažkas prieš tūkstančius metų eina dir- von, va pūzrai. Biblijoj sausas gurvolis. Skelbkit kaulam! Ninivę kaskit! Plonas vagies panagėj Biblijos molis. Kas ten iš lėto zenitan ritas – mano obelėj obuolys, blyškus ir besvoris.

1998, Jeruzalė

Baltos lankos: Tekstai ir interpretacijos. – Nr.12. – Vilnius: Baltos lankos, 2000. – P. 166.

Syndicate content