izvesta
nakts ceļa aklajā līkumā
es turu aizdomās savu dzīvi
ka tā vēlas aizbēgt no manis
atstājot vienu
vietā no kuras neredz
pagātni
nākotni
vientulības lielisko jēgu
tikai kurlmēmu leišu meiteni
aizmigušu uz kupejas plaukta
un tumsu
un es raudu
aiz bailēm
klusi it kā varētu iztraucēt
kurlmēmās miegu
vienkārši raudu ar asarām
kuras iztek no acīm
un slauku acis ar rokām
kurām iztek caur pirkstiem
asaru pulksteņa
sīkie vienādie mirkļi
un vienādi vienaldzīgi
iesūcas ceļa tumsā
it kā to nebūtu bijis
raudot aizmirstu
to ka raudu
braucot aizmirstu to ka braucu
dzīvojot aizmirstu
to ka dzīvoju
aizmirstot aizmirstu aizmirst
līdz ieraugu tevi aiz līkuma
tik tuvu
skumju un apmulsušu
it kā tu būtu atgriezies
pacelt ko pazaudētu
un tas būtu pie manis
es pūlos atcerēties
bet atceros
tikai Viļņu
un jūtu cik smagi vilkt
tavu dvēseli
zvaigžņu greizajos līķratos
pa līdzeno debesu ceļu
daudz vieglāk man būtu
vilkt tavu grēcīgo miesu
visu mūžu
pa zemes dangām
un bezspēkā palikt
kādā bezvārda vietā
kur nekad nepietur Viļņas vilciens
vai palikt vilcienā vienmēr
vienmēr ceļā
starp vakaru rītu starp vārdiem
ko tu vēl raksti
lai es tos vairs nerakstītu
bet viss nav pat otrādi
nekā domāts
viss ir citādi
saplēsti citāti sapinas
papīra driskas pelēkā pirmsausmas vējā
un svarīgāk tagad šķiet
ko mēs negribējām
ne tas
ko nepaspējām
atlaižas rokas
un acis ļauj logam zibēt
nakts garām
vilciena duna salūst
pret pārmijām stabiem un stieplēm
sliedes jau klaudzinot zaro
pilsētas priekšnojautā
ko vairs no saullēkta šķir
vienīgi kūpoša migla
pēdējā lūgsna
kam nav vārda spēka un mērķa
tikai izklīstošs cerības blīvums
mežmalā gandrīz tai vietā
kur sākas īstenība:
– varbūt Viļņas vairs nav
varbūt naktī tā pacēlusies
augstajās augusta debesīs
Viļņa
mana nepanesamā nasta
kuru tu pacēli viegli
kā baltu akmentiņu
uz tumsas ceļa
bet vilciens atduras Viļņā
sāpes
sarkana saule
un kurlmēmas leišu meitenes
miegaino acu dziļumā
mana dzīve
no kuras man
vēlreiz nav izdevies aizbēgt
tuščiam kambary prie tuščio stalo prisėsti
ir daugiau nieko.
už lango vėjas lanksto baltas
akacijas
bet negirdėti
dejuojant ar šniurkščiojant
tada nebyliai ima lynoti lietus nebyliai ir sulėtintai
čia tylu ir ūku
dvi rankos ant tuščio stalo
dvi akys prikaltos prie lango kryžiaus
ir viena širdis
pralaimėjusi
Literatūra ir menas. – 2000. – Lapkričio 17. – P. 4;
Brūveris, Pēters. „tuščiam kambary prie tuščio stalo prisėsti...“ / iš latvių k. vertė Vladas Braziūnas // Braziūnas, Vladas. Priedainė: eilėraščiai ir latvių poezijos vertimai. – Vilnius: Apostrofa, 2008. – P. 137.
Akyse atsispindi
Lietuvos ežerai, Lenkijos gatvės,
kuriomis žingsniuoja viltys
ir tyla, pereisianti į dainą
Ir kai kas vaikiška –
lyg kad jis taisytųsi sviesti savo pirmą
paplokščią akmenį, savo poeziją,
per būties giliausius vandenis
Pažvelk arčiau: toji Nobelio premija yra ietis,
trisdešimties metų ilgumo atsivėdėjimas
nuo Kalifornijos abejingos saulės
ligi
Gdansko fabrikų vartų
1980
Šiaurės Atėnai. – 2005. – Vasario 19. – P. 2;
Braziūnas, Vladas. Priedainė: eilėraščiai ir latvių poezijos vertimai. – Vilnius: Apostrofa, 2008. – P. 52.
tukšā istabā pie tukša galda apsēsties
un vairāk neko.
logā vējš loka baltas
akācijas
bet nedzirdami
bez vaida bez šņuksta
tad mēmi sāk līņāt lietus mēmi un palēnināti
te ir kluss un krēslains
divi rokas uz tukša galda
divi acis piekaltas loga krustam
un viena sirds
kura ir zaudējusi
Acīs atspīd
Lietuvas ezeri, Polijas ielas
pa kurām soļo cerības
un klusums, kas pārtapis dziesmā
Un kaut kas puicisks –
it kā viņš taisītos laist savu pirmo
plakano akmeni, savu dzeju
pār esamības visdziļākajiem ūdeņiem
Paskaties tuvāk: tā Nobela prēmija ir šķēps
trīsdesmit gadu ilgs atvēziens
No Kalifornijas vienaldzīgās saules
līdz
Gdaņskas fabriku vārtiem
es neesmu uzveicams es neesmu iznīdējams visklajākā
laukā nomīdītā pielamātā un piespļautā
neskatieties uz maniem kauliem kas arvien gausāk
staigā zem ādas nu bet ja gribat skatieties varbūt ka tas ir
pamācoši bet klausieties manos vārdos klausieties
ieklausieties noklausieties pārklausieties bet klausieties
jo mani vārdi ir mani darbi un citu darbu man nav
un nebūs
un nav tādas dzīves cīņas kurā es būtu zaudētājos jo
man nav ne durkļa ne kara viltības tikai vārds kuru
es nolieku vidū visklajākajā vietā un tas dod sakni pēc
gada vai divsimt kāds tam svars? vai tūlīt uz vietas vai
pēc septiņiem mēriņiem sviedru kāds tam svars?
mani kauli ir graša vērti jo pie manis ir vārdi un tie nav
ne jāņa ne pētera ne knuta skujenieka vārdi tie vārdi ir
Cilvēks
ja gribat skatieties balstiet kaulus pie elkoņiem vai
aizmetiet kāju priekšā bet vārds ir vārds un pat aizmirsts
viņš atstāj meža atbalsi ūdens viļņošanu un ļaužu
nesaderību ar dzīvi un sevi
un pat visrupjākais vārds visrūgtākais vārds ir Cilvēks ne
man to zināt ne jums no kurienes vārdi nāk un kur tie
aiziet
un mūsu nezināšana tura mūs dzīvus pat nāvei parādā
esamus
tādēļ klausieties līdzklausieties audzējiet savu sakni
un jūs neuzvarēs
Sudrabpelēkā tornī
pulkstenis stundas skaita.
Tik daudz jau? Vai tad?
Ding dong dongo.
Precīzi sekundes piecas pirms gonga
aizšalc spārni.
Vārnas.
Kurp tā, māsiņas, jādamas?
Baiļu pulkstenis strādā.
Mainās gadalaiki un uzvalki,
bet katru nedēļu tornī
vecais zvaniķis
pulksteni uzvelk.
Kas uzvelk vārnas?
Čaklais, Māris. Slepeni ugunskuri. – Rīga: Teātra anekdotes, 1992.
Ar rožu smaržu saindējies laiks –
un apstājies. Mazdrusciņ viņa žēl,
varbūt viņš gribēja vēl ilgi steigties.
Bet ko lai iesāku, ja pēkšņi vienā stundā
nāk desmit rēgi rozes dāvināt?
Viens saka: atceries, un otrs nočukst: piedod,
un trešais smej: ja būtu zinājuši …
Viss kopā: balta rožu ziema
un dzeltens rožu rudens bezdibenis,
un sarkans rožu kaujas lauks,
kur visi krituši. Pat laiks …
Jau pēdējais no maniem rēgiem nāk
ar melnu rožu klēpi. Tumšākā no smaržām
kā atmiņas par visu nebijušu
ņem elpu ciet. Es tagad guļu rozēs
kā nāves naktī. Nāves naktī
kā rozēs …
Il n'y a plus rien de moi
Et ceux qui craignent les brûlures…
Guillaume Apollinaire
Man nav nekā kopīga
Ar tiem, kas baidās no apdegumiem
Šī pēdējā barikāde, uguns līnija, sarkanā svītra,
Pāri tai
Mēs vairs nesadosimies rokās.
Ne draugi, ne parlamentārieši, pat ne pudelesbrāļi.
Pēdējā diena, pēdējais teikums, pēdējā šanse.
Uz robežas sadegs vārds mēs.
Cauri ugunij netiks vārds jūs.
Paliks vienīgi viņi.
Šovakar pasēdēsim uz mūsu saprāta čemodāniem,
Uz mūsu goda jūtu mugursomām
Un saskaitīsim mūsu mūža sīknaudu
Turp – vai atpakaļceļam.
Pasēdēsim līdz rītam.
Vientuļš riteņbraucējs caur pēcpusdienu
garām nopļautam laukam un siena gubiņām
vientuļš riteņbraucējs
garām vientuļam kokam laukvidū
uz krūmu
un nenopļautu vīgriežu fona
vientuļš riteņbraucējs
suns
ieraudzījis riteņbraucēju
sakās riet
suns tātad ir vēl vientuļāks
nerēja taču uz siena gubiņām
suns tātad vientuļāks vēl
par riteņbraucēju
bet viņi man visi sagādā prieku
vientuļš riteņbraucējs
vientuļais suns
vientuļais koks
Tātad tu esi vēl vientuļāks?
Teic kāda balss
Tātad šis Kāds
ir vientuļīgāks
par visiem?