Vladas Braziūnas

Eņģeli, tu laikam nespēj Sajust, kā ejot kauli krakšķ Tu gribētu tīksmināties par kādu pakauša līniju Tu vari stāvēt vai sēdēt blakus lasītājam Publiskajā bibliotēkā un ļaut viņam Gremdēties ilūzijās par savu garu Tas ir tikai pa pusei cilvēciski Arī pēkšņi uzlēkt uz mājas vai torņa jumta Par ko sapņo daudzi bērni, tev apnīk Eņģeli, es taču zinu, tu gribi kartupeļus Ar biezpienu un siļķi Tu gribi, lai māte tev uzkliedz Kad tu laikā nenāc mājās To pat es gribu

Aizā ir aizsalis gaiss Lukturi sasitas, kad iet divi Apskāvis tumsas stundu, nevari Ielūgt gaišus putnus Izmet no galvas galvu Virpinu kā zelta oliņu Pirkstos tavas krūts virsotnīti aizsoļo jāņtārpiņi garām aizslīd klusi smīnēdami kā liriski noskaņoti klavieru taustiņi Elizejas lauki nav īstā vieta mums, kuri šoreiz grib mirt tādēļ mēs gājām atpakaļ ieņemot pareģotos stāvokļus Lukturi sasitas, kad iet divi Projām

Tu neatnāci vienreiz, otrreiz jau kuro reizi nav Tevis Klints drupa un drupa, līdz sabruka Nebija vars nekā, tikai tīra mīlestība kas kā maza dūmaka vakaros skrēja gar divām vientuļām sirdīm skrēja gar divām vientuļām sirdīm gar manējo tuvāk un tavējo tālāk un atpakaļ – gar tavējo tālāk un manējo tuvāk

Tu vairs nezināji, kāda kleita bija tev mugurā kad nāci šurp Pļava bija iegāzusies jūrā, nevis malā, bet vidū Nu bijām milzīgā akvarelī Es teicu, ka ir jau par vēlu Tu teici, ka nemākot peldēt Tad balss no debesīm sacīja: Jūs neko nezināt abi! Mēs kliedzām, līdz izkliedzām balsis līdz varējām tikai čukstēt: mēs mīlam

Vilnius par la lucarne là-haut le très haut vol des marches de lumières avides et vous votre visage est la pupille de cet œil énorme doux et clair où passent la rue du Saint-Esprit Totoriu gatvé et le phare de nos rencontres Vilnius je veux revoir la maison d'Anelé près de la Néris la terrasse où le temps s'arrête et glisse autour des voix du chant des rossignols à l'abri des érables Vilnius aurore de printemps si prompte à fondre la nuit d’heures distendues sans effort sans lassitude rues de Vilnius où parle la vie qui s'emplit d'elle-même et retient ce cœur qui déborde au grand œuvre de la ville.

Gan jau tev kāds ir jautājis par šīs vasaras peldēšanos Ne jau katru gadu tev ir ko atbildēt, bet šogad tu nevari aizmirst augusta pusnakti Jaunķemeros kad tu aizmirsi, kā sauc tavus pavadoņus Un sievietes kailums tumsā atšķīrās tikai ar enerģiju Jūs sēdējāt plikiem dibeniem seklumā un vērāties apvārsnī kur daba atskaņoja zibens sonāti, kura ir iespējama tikai tad Ja zibens ir tik tālu, ka nedzird pērkonu Jūrā tik līdzens kā vanniņā, no kuras pirms pusstundas izņemts zīdainis, kuram pareģota liela nākotne

Pat kondomi bija mūsu mugursomās Ekspedīcija uz sievietes krūti varēja sākties Izvēlējāmies sausu upi Ogotāji nezināja ceļu, lai gan dzīvoja šeit visu mūžu Taustījāmies paši neziņā, vai jau kairinām krūti vai vēl ne Ap pusdienlaiku spoža saule mūs pacēla virsotnē Krūts bija bez galiņa – ar krāteri Kondors piepeši laidās zemāk, sakampa savos nagos Robertu Grantu Un pacēlās augstu gaisā kā puse no vējdzirnavām Amjēnā kāds vīrs vārdā Žils Verns tobrīd raudāja

Sacēlās stipra mūzika, sākās tāda kā prāta vētra Kērās nerviem pie saknēm un drebināja sirdi Turēju domu, ka Dievs nav rezerves spēlētājs Jau tā slidenā nogāze vairs neturēja Jā, laiks ir aka, un es gāžos baisma izklīda, ar sajūsmu atkal ieraudzīju sevi Sāku rakstīt tūlīt pēc Kītsa nāves Kādi milzīgi saules lēkti 1821

Tumšajā ūdenī atveras un aizveras manas lūgšanas Te tik labi Rāmums man sirdī Nemīlu čūsku, kas miklajā zālē Zaļi zaļi āboli Kaila, kaila Ieva, kārdinoša zinātniece Labāk atvērsim kastes ar naudu Tā nav kompartijas nauda Drīzāk inku zelts Meistar no Eksas Tavi zaļie āboli arī, re, producēti! Dižojas, kātiņi lai esmu ierausies ātrvilcienā Paradīze – Paradīze laimīgi, bet bail